Tradīcija iedegt olimpisko liesmu no lāpas, kas pārņēma kontinentus, radās Vācijā. Olimpisko stafeti izgudroja Karls Diems, kurš bija Berlīnē 1936. gadā notikušo Olimpisko spēļu komitejas ģenerālsekretārs.
Slavenais tēlnieks Valters Lemke izstrādāja pirmo olimpisko lāpu. Olimpijā tas tika iedegts ar milzīgu parabolisko spoguli un tika nogādāts Berlīnē tikai 12 dienās un 11 naktīs. Stafetē piedalījās 3331 cilvēks, kurš veica 3187 km distanci.
Vēlāk, 1938. gadā, vācu režisors Lenijs Rīfenštāls par šo stafetes skrējienu izveidoja filmu, kuras nosaukums bija "Olimpija".
Tradicionāli olimpisko lāpu nesa skrējēji, taču dažreiz tās pārvietošanai tika izmantotas citas transporta metodes. Viņu pārvadāja ar kuģi, lidmašīnu, kanoe un pat kamieļu. Ceļā uz 1956. gada Melburnas olimpiskajām spēlēm lāpu nesēji lāpu nesa zirga mugurā, jo brauciena laikā Stokholmā notika jāšanas sacensības.
1976. gadā olimpiskā uguns veica fantastisku ceļojumu. Olimpijā tas tika pārveidots par radiosignālu, un pēc tam, izmantojot satelītu, tas tika pārraidīts uz Kanādu. Tur radio signāls iedarbināja lāzera staru, kas aizdedzināja jauno olimpisko spēļu uguni.
Olimpiskā lāpa apmeklēja arī jūras dibenu. 2000. gadā to gar Lielo barjerrifu Austrālijas krastos nesa biologs Vendijs Kreigs-Dankans. Lāpa lieliski sadega zem ūdens, pateicoties īpašam dzirkstošajam savienojumam, kuru zinātnieki izstrādāja tieši šim notikumam.
Visā pasaulē ir nosaukta garākā lāpas releja. Tas ilga 78 dienas un notika 2004. gadā. Olimpisko liesmu no rokas rokā nodeva 11 400 lāpu nesēji. Viņš veica 78 000 kilometru garu distanci. Pasaules lāpas stafetes laikā olimpiskā lāpa pirmo reizi ceļoja uz Āfriku un Dienvidameriku. Viņu nesa cauri visām pilsētām, kurās iepriekš notika olimpiāde. Lāpas stafete gan sākās, gan beidzās Atēnās, kur notika 2004. gada vasaras spēles.
