Olimpiskā kustība pastāvīgi uzlabojas, tomēr diemžēl tās attīstībā bez pozitīvā ir arī negatīvas tendences. Tomēr SOK pievērš lielu uzmanību spēļu problēmām un cenšas tās risināt pēc iespējas labāk.
Starp mūsdienu Olimpiskās kustības galvenajām tendencēm ir daudz pozitīvu tendenču. Tas jo īpaši attiecas uz Jaunatnes olimpisko spēļu organizēšanu. Pirmās vasaras spēles sāka rīkot tikai 2010. gadā, bet ziemas - 2012. gadā. Jaunatnes olimpiādes priekšgājēji bija pasaules sacensības, kurās piedalījās junioru sportisti, kuru vecums bija no 14 līdz 18 gadiem. Šādu pasākumu organizēšanas mērķis bija vēlme iesaistīt jauniešus oficiālajā olimpiskajā kustībā, palīdzēt junioriem realizēt viņu talantus, kā arī atrast spēcīgus sportistus, kuri būs cienīgi pārstāvēt savas valstis nākamajās spēlēs.
Vēl viena pozitīva tendence bija pakāpeniska sieviešu iesaistīšanās olimpiskajā kustībā un dzimumu asimetrijas korekcija. Līdz 1981. gadam neviena sieviete nebija SOK locekle, jo lēmumu par komitejas sastāvu pieņēma tās locekļi, t.i. vīrieši. Pat 1999. gadā no 113 SOK cilvēkiem bija tikai 13 sievietes, un sieviešu sportu olimpiādē sāka atzīt pēc 2000. gada, kad Sidnejas olimpisko spēļu sportisti centās pierādīt, ka spēj cienīgi sacensties. Attieksme pret sieviešu sportu joprojām ir neskaidra, tomēr šajā jautājumā ir parādījušās pozitīvas tendences.
Diemžēl ir arī zināms negatīvisms. Neskatoties uz to, ka saskaņā ar SOK dalībnieku izteikumiem mūsdienu olimpiskās kustības galvenais mērķis ir uzlabot savstarpējo sapratni starp dažādu valstu pilsoņiem, vērojama pretēja tendence. Vēl 1964. gadā futbola spēļu laikā olimpisko spēļu ietvaros līdzjutēji, neapmierināti ar tiesnešu rīcību, uzsāka cīņu, kurā gāja bojā vairāk nekā 300 cilvēku, bet vairāk nekā 600 tika nopietni ievainoti. Olimpiskā ideoloģija, kuras pamatā ir mīlestība, savstarpēja sapratne un taisnīgums, ne vienmēr darbojas, un diemžēl spēļu rezultāti bieži izraisa nopietnus skandālus. Kā piemēru var minēt Soltleiksitijas olimpiskās spēles.
Un, visbeidzot, vēl viena nepatīkama tendence bija pārmērīga kustības politizēšana. Atsevišķi sportisti vai pat veselas valstis organizē boikotus vai, vēl trakāk, demonstrē pilnīgu necieņu, demonstratīvi pārkāpjot pasākuma noteikumus. Pat 2014. gada Soču olimpiskās spēles ir pretrunīgas, un ASV kongresmeņi pat ierosina kopīgu ASV un Eiropas boikotu. Diemžēl maz politiķu saprot, cik iznīcinoša šāda rīcība ir olimpiskajai kustībai kopumā.
