Joga ir kļuvusi populārāka Rietumu sabiedrības cilvēku vidū. Bet vai visi, kas viņu interesē, zina, kas tas ir "joga"? Šajā jautājumā ir daudz mītu un nepareizu priekšstatu. Bieži vien parasto vingrošanu sauc par jogu, un jogs ir cilvēks, kurš kaut kādā neiedomājamā veidā noliecas, ilgi sēž nekustīgā stāvoklī vai dumj kaut ko sev nesaprotamu. Kāds sakars visām šīm idejām ar senās mācības patieso aprakstu?
Vispirms jāsāk ar jogas definīciju, ka joga ir sevis izzināšanas sistēma. Un šī sevis izzināšana notiek, ieskaitot darbu ar fizisko ķermeni (mēs redzam cilvēkus dažādās asanās), arī darbu ar elpu (pranajamu), balsi (mantru) un absolūti caur visām cilvēka izpausmēm. Joga ir universāla. Joga der visiem!
Mēs visi attīstāmies visu mūžu, visu mūsu dzīves laiku. Tomēr tas viss nav zināms. Bet visu laiku agri vai vēlu alkas pēc sevis izzināšanas un attīstības kļūst arvien apzinātākas. Un šeit joga nāk palīgā! Un daži no tā veidiem, piemēram, darbs ar mūsu izpausmēm (fiziskais ķermenis, domas, jūtas), ir tikai iespējas, ko mēs paši varam izvēlēties, meklējot garīgās attīstības ceļu.
Mēs nolēmām, ka joga, pirmkārt, ir sevis izzināšanas sistēma. Kādi vēl ir svarīgi kritēriji? Neatkarīgi no tā, kādu sistēmu cilvēki dēvē par jogu, tomēr pareizi to var uzskatīt tikai par mācību, kas ievēro jogas pirmo un otro principu.
Par ko mēs runājam, jautās tie, kas tikko ir uzsākuši iepazīšanos ar jogu. Īsāk sakot, pirmais princips ir laipnības princips un nekaitēšana nevienai dzīvai būtnei, un otrais ir loģikas un veselā saprāta princips. Ja sistēmā nav minēti šie principi vai par tiem ir zināms, bet tie nav izpildīti, tad šādu sistēmu a priori nevar uzskatīt par jogu. Šie ir galvenie kritēriji, pēc kuriem mēs varam noteikt šīs vai tās mācības piederību senākajām zināšanām.
