Otrā pasaules kara laikā olimpisko spēļu nebija. Pirmās vasaras sacensības tika organizētas 1948. gadā Londonā, kas kļuva par pilnvērtīgas mierīgas dzīves sākuma pazīmi, tostarp sporta jomā.
Londona tika izvēlēta par spēļu galvaspilsētu, neskatoties uz briesmīgo ekonomisko situāciju Lielbritānijā šajā periodā. Pārtikas trūkuma dēļ valstī joprojām saglabājās normatīvā sistēma, kas tika ieviesta kara laikā. Šī bija otrā olimpiāde Londonā, pirmā tika organizēta tālajā 1908. gadā un neatšķīrās pēc apjoma.
Kopumā sacensībās piedalījās sportisti no 59 valstīm. Otrajā pasaules karā Vācijai un Japānai tika liegtas spēles kā agresorvalstīm. Padomju Savienība apsvēra iespēju nosūtīt savu komandu uz sacensībām, taču to nevarēja izdarīt politisko domstarpību dēļ. Tāpat vairākas valstis pirmo reizi deleģēja savus sportistus uz spēlēm. Viņu vidū bija Birma, Venecuēla, Libāna un vairākas citas valstis.
Neoficiālajā komandu pasākumā ASV komanda ierindojās pirmajā vietā. Vislielākos panākumus guvuši amerikāņu skrējēji un peldētāji, gan sievietes, gan vīrieši. Otro un trešo vietu ieņēma Zviedrija un Francija ar spēcīgu pārsvaru pār līderi. Lielbritānija medaļu kopvērtējumā pa valstīm bija tikai 12. vietā. Komanda saņēma tikai trīs zelta medaļas: divas airēšanā un vienu burāšanā.
Somijas komanda ir kļuvusi par neapstrīdamu līderi vingrošanā. Viņa ieguva 6 zelta, 2 sudraba un 2 bronzas medaļas. Sacensības vīriešiem zirgā tika atzītas par unikālām. Trīs Somijas sportisti saņēma zelta medaļas, lai gan sākotnēji bija paredzēts pasniegt vienu apbalvojumu komplektu.
Boksā Argentīnas sportisti izcīnīja 2 zelta uzreiz. Dienvidāfrikas un Ungārijas izlases varēja lepoties ar vienādu balvu skaitu. Amerikāņi, kuri ir līderi daudzos citos sporta veidos, izcīnījuši tikai vienu sudraba medaļu.
Interesants bija fakts, ka Anglijas futbola izlase nevarēja būt starp medaļniekiem. Zelts nonāca Zviedrijā, sudrabs - Dienvidslāvijā, bet bronza - Dānijā.
